Pēc sentēvu grāmatām vairs nekas nenotiek...

Turpinot interviju sēriju, šoreiz piedāvājam jūsu uzmanībai sarunu ar Mārtiņu! Mārtiņš Lūsis saimnieko Tukuma novada „Lūšmeijās”, kur turpina vecāku Aijas un Jura Lūšu iesākto praksi dārzeņu un ogu audzēšanā. Saimniecība ir salīdzinoši neliela,  tās ražotos dārzeņus  un ogas realizē vietējā tirgū, kur sevišķi pieprasīti ir skābētie kāposti, kurus realizē gan tirgū, gan Top veiklu tīklā.

Kā Jūs raksturotu Latvijas lauksaimniecības jomu?

Šobrīd, lauksaimniecību kā tautsaimniecības nozari no savām pozīcijām redzu izteikti sašķeltu,kontrastējošu starp nozares specializācijām. Ar to domāju, ka katrs  lauksaimnieks savā jomā saskaras ar savām problēmām un gadās, ka vienai jomai regulās un normatīvos minētais ir nosacīti plusi, bet citam apgrūtinošs slogs. Nozare kopumā ir kā vecs, klibs zirgs, kas ietērpts arābu rikšotāja ādā. Ar atsevišķiem paraugdemonstrējumiem tiek veidots priekštats par nozari kopumā, bet iedziļinoties, iepazītot draugu, tuvāku, tālāku kolēģu saimniecības tik vari redzēt patieso ainu.  Ir patīkami redzēt veiksmīgas saimniecības, kas ir atradušas savu nišu, bet tas nekādā gadījumā neraksturo nozari kopumā. Mums nav izstrādāti vienojoši modeļi kā aizsargāt savu iekšējo tirgu no trešo valstu importa, un to ietekmi uz vietējās  produkcijas iepirkuma cenu. Ļoti vāji nozares lobiji, kas to spētu pārstāvēt valstiskā līmenī. Vājš kooperatīvu veidošanās process, kas būtu veiksmīga eksporta iespēju instruments vidējām un mazām saimniecībām.

Pozitīvais ir tas, ka ir apņēmīgi, uzņēmīgi, neatlaidīgi, pacietīgi uzņēmēji, kas laukos redz nākotni un savu dzīves sapņu realizāciju. Lauku saimnieki, kam patīk būt nemitīgā saskarē ar dabu un būt iesaistītiem tās procesos, kam patīk eksperimentēt un meklēt savu vietu pastāvēšanai globālajā lielkorporāciju telpā.

Kādas izmaiņas lauksaimniecībā, agronomijā Jūs esat novērojis pēdējos gados? Kādu ietekmi  uz saimniekošanu tas atstājis?

Viena no galvenajām izmaiņām ir straujās klimata pārmaiņas, kas liek meklēt jaunus paņēmienus kultūraugu audzēšanā. Pēc “sentēvu grāmatām “ vairs nekas nenotiek. Tāpat arī jūtama ir ietekme un izmaiņas uz pārtikas ražošanu no līdzās pastāvošās enerģētikai izejvielu ražojošās lauksaimniecības. Laikā, kad Latvijas teritorijā rapša audzēšanai tikai aizsākās un mūsu novadā parādījās pirmie rapša lauki, atminos tēvu sakām :”Nu ir cauri, ja viņi līdīs mums tuvāk, tad kāpostu audzēšanai būs jāmet miers”. Tad vēl tam nepievērsu uzmanību un neuztvēru to nopietni. Velti, jo tēvs bija diplomēts agronoms ar milzu pieredzi kā praktiķis, gan studējot iesaistoties pētniecībā. Šobrīd, gadu no gada, saskaroties ar dažādām problēmām, ko rada dažādu kultūru audzēšana (rapsis, lopbarības pupas) līdzās manas saimniecības laukiem saprotu, ko bija domājis tēvs. Lielie konvenciālie lauki ir kā kaitēkļu un slimību inkubatori, un, līdz ar ko, pārtikas ražošana paliek sarežģīta, ekonomiski neizdevīga un reizēm pat neiespējama. Problēmas tiek radītas ar augu sekas ievērošanu, jo kulšanas laikā rapšu laukiem blakus esošie lauki tiek piesārņoti ar rapša sēklu un tādejādi blakus esošo saimniecību zeme nekad nav brīva no krustziežiem, kas ir pamatnosacījums audzējot kāpostus, lai izvairītos no sakņu slimībām un mazinātu audzēšanas riskus. Tāpat arī ļoti būtisks riska faktors un traucēklis ir kaitēkļu kolonijas, ko rada pupu lauki un rapša sējumi.

Jaunajos platību maksājumu normatīvos nevēlos iedziļināties jo tā būtu gara un plaša tēma, kas šķiet ir radīta attālināti, teorētiski un uz pieņēmumu pamata.

Vai, jūsuprāt, Latvijā  un Eiropā pietiekami atbalsta vietējos lauksaimniekus? Ko vēl varētu uzlabot?

Nevaru spriest visaptveroši par Eiropu, jo pilnībā nepārzinu situāciju, bet raugoties uz atšķirībām strap dažām valstīm, kā Zviedrija, Polija, Itālija, Vācija, tad Latvija ir kā spēju un izturības pārbaudes  sektors. Es nevienā no šīm valstīm lielveikalos neesmu redzējis uzbeku vai Ēģiptes sīpolus, Izraēlas, Ēģiptes kartupeļus. Itālijā svaigu, vietējo kāpostu cena lielveikalā ir 2.00eur/kg, pat, ja zemnieks saņem 1/3 no gala cenas, tas tāpat ir divas reizes vairāk kā šeit. Tikai, izmaksas mums ir vienādas, un uz tehniku un aprīkojumu bieži vien vēl augstākas. Lauku Atbalsta dienesta (LAD)  izveidotais tehnikas un aprīkojuma katalogs arī darbojas kā zemniekiem paredzētā atbalsta finansējuma nosmelšanas instruments tehnikas lieltirgotājiem. Tāpat arī zemes nodokļa jautājums ir atklāts, šobrīd katrs zemnieks savā aktīvajā darba mūžā ir spiests nopirkt otrreiz savu apstrādāto zemi. Ja mēs pieņemam zemi kā ražošanas objektu, kas tā arī ir, tad arī visiem rūpniecības uzņēmumiem to izveidi vajadzētu sadalīt divos etapos. Pirmais būtu rūpnīcas izveide, un otrais mūža izpirkšana no valsts. Jebkurā gadījumā, šim nav loģikas. Pilsonim, kas ir šīs teritorijas pamatiedzīvotājs un noteikta zemesgabala īpašnieks, ir pienākums nepārtraukti maksāt par zemi uz kuras viņš dzīvo un strādā, pretējā gadījumā viņš tiek izstumts no šīs zemes. Polijā šie maksājumi ir simboliski un tas arī izskaidro daudz ko ,un galvenais, kāpēc esam tur kur esam.

Kā Jūs redzat lauksaimniecības nākotni Latvijā pēc 10 gadiem?

Viens ir tas, ko vēlētos ieraudzīt un otrs, kas, iespējams, mūs sagaida. Domāju, ka precīzi šajos apstākļos neviens neko pateikt nevar. Daudz kas būs atkarīgs no ģeopolitiskās situācijas, klimata un cilvēku izturības.

Šobrīd, vai pastāvēs mazās un vidējās saimniecības, vai tās tiks izspiestas no lauku vides, būs atkarīgs no sabiedrības pārtikas izvēles standartiem. Tāpat arī atklāts jautājums, cik ilgi sabiedrība būs gatava maksāt par utopiskiem enerģijas ražošanas veidiem. Būtiskākais, kādas būs turpmākās klimata izmaiņas, vai atklātā laukā būs lietderīgi mēģināt audzēt pārtiku, vai būs nepieciešams pāriet uz kontrolētām segtām platībām (dārzeņu audzēšanā).

Kā Jūs sākat savu darbību lauksaimniecībā? Kas Jūs ievirzīja šajā nozarē?

Ņemot vērā, ka esmu dzimis divu agronomu ģimenē, tad lauku smarža un gaiss arī bija pirmais ko ieelpoju. Deviņdesmito gadu sūrā lauku dzīve gan lika domāt, ka tā ir vieta no kurienes ir jāmūk atpakaļ neskatoties, ko arī izdarīju, bet vēlāk , gan dzīves pieredzi un zināšanas uzkrājis, atgriezos.

Lai gan mana profesionālā izglītība nav saistīta ar laukiem, tomēr esmu  izglītojies, apguvis daudzas lietas praksē, gan arī ieguvis zināšanas mācoties. Tas ir nepārtraukts process, ja vēlies sasniegt rezultātus.

Kāds bija Jūsu pirmais  lielais izaicinājums šajā nozarē?

Izaicinājums ir katru gadu gan pavasaris, gan rudens. Nekad nav divu vienādu gadu, tāpēc katrs gads ar to arī ir interesants ar saviem izaicinājumiem un pārsteigumiem.

Kā agronomija ir mainījusi Jūsu dzīvi un ikdienu?

Nenoniecinot savas zināšanas šajā jomā, tomēr, lai pilntiesīgi par to izteiktos būtu gan vajadzīgs diploms. Tas ir dzīvesveids, to skolā var apostīt, bet iemācīties un izprast tikai darot. Nekas šajā darbā nav nejaušība, viss izriet no likumsakarībām un visam ir savi iemesli, cēloņi un sekas, rezultāts. Zināt to un saprast, tā ir nepārtraukta sevis pārbaude un izglītošana.

Kas Jūs visvairāk aizrauj Jūsu darbā?

Aizrauj process un darba cikls. Aizrauj rezultāts no sēklas līdz nobriedušam auglim. Aizrauj brīvība eksperimentēt.