AKTUALITĀTES     PAR ORGANIZĀCIJU     VĒSTURE UN FAKTI     MŪSU JUBILĀRI     MŪŽĪBĀ AIZGĀJUŠIE     SAITES     GALERIJAS


      Aktualitātes | Tas var Jūs interesēt
     

Tas var Jūs interesēt

KLĀT KARTUPEĻU LAKSU PUVE
            Kartupeļi ir otrā maize un tāpēc ir nopietni jādomā par kaitīgo organismu savlaicīgu atklāšanu un ierobežošanu. Jūlijs ir kartupeļu lakstu puves attīstības un izplatības mēnesis, nedrīkst palikt nepamanītas arī citas slimības un kaitēkļi kartupeļu stādījumos.

            Kartupeļu veģetācijas periodā Latvijas novados šovasar klimatiskie laika apstākļi ir atšķirīgi. Slimību izplatība lielā mērā ir atkarīga no audzēšanai izvēlētās kartupeļu šķirnes un vietas, laika apstākļiem, mēslojuma un veiktajiem vai neveiktajiem augu aizsardzības pasākumiem. Kartupeļu stādījumos galvenā uzmanība jāpievērš lakstu puves ierobežošanai. Viena no postīgākajām slimībām kartupeļu augšanas un vēlāk bumbuļu uzglabāšanas periodā ir kartupeļu lakstu puve jeb fitoftora, to ierosina sēne Phytophthora infestons. Parasti slimība sāk izplatīties mitros, siltos laika apstākļos, kad laksti sāk sakļauties starp vagām dažreiz infekcija parādās ātrāk. Ļoti svarīgi ir nenokavēt kartupeļu lakstu puves ierobežošanas optimālos termiņus. Šobrīd Latvijā ir iestājušies kartupeļu lakstu puves attīstībai labvēlīgi laika apstākļi – spēcīgais lietus mijās ar saulainiem, sutīgiem brīžiem, augi ir sakļāvušies vagās un starp vagām tie daudzviet sasnieguši pumpuru attīstības un ziedēšanas stadiju.

            Kartupeļu lakstu puvei ir divas formas - lapu un stublāju. Stublāju formas- ir daudz postošāka, jo infekcija nāk no iestādītā inficētā bumbuļa un uz stublāja veidojas brūngani melni – tumši plankumi vai svītras no kuriem infekcija izplatās tālāk. Infekcija var būt stublāja vidusdaļā, galotnē vai arī lejasdaļā. Inficētie stublāji ir trausli un viegli lūst uz stublāja nav apsarmes un to bieži sajauc ar kartupeļu melnkāju. Lapu formai raksturīgākās pazīmes ir uz lapām pelēki brūni plankumi. Plankumi sākumā parādās vairāk uz augu apakšējām vai vidējām lapām. Mitrā un siltā laikā plankumi ātri palielinās. Lapu formai starp brūnā plankuma ārējo malu un lapas veselo- zaļo daļu mitrā laikā ir labi saskatāma irdena, pelēcīgi balta apsarme- konīdijnesēji un sporangiji, kas tālāk inficē apkārtējās veselās lapas un augus, jo sporas lido pa gaisu ar vēja un lietus palīdzību. Slimības attīstībai labvēlīgos laika apstākļos šī slimība dažās dienās var iznīcināt visus kartupeļu lakstus. Slimības ierosinātājas sēnes konīdijas no inficētajām lapām ar lietu ieskalojas augsnē, kur inficē jaunos bumbuļus.

            Vēlams uzsākt profilaktisko kartupeļu stādījumu aizsardzību pret kartupeļu lakstu puvi (fitoftoru) vai rūpīgi jāseko katrā laukā slimības parādīšanās pirmajām pazīmēm un tām parādoties nekavējoties jāveic smidzinājums. Kartupeļu lakstu puves ierobežošanai Latvijā izmantojamo fungicīdu klāsts ir ļoti plašs. Pirmajiem diviem smidzinājumiem ieteicams izmantot fungicīdu ar sistēmas vai lokālu sistēmas iedarbību, kuru atkārto pēc 10-14 dienām. Trešajam smidzinājumam un turpmākajiem ik pēc 7-10 dienām jāizmanto pieskares iedarbības fungicīdi. Ļoti būtiski ir veikt smidzinājumu pirms kartupeļu lakstu puves parādīšanās. Ar šiem smidzinājumiem stādījumi tiek pasargāti arī no kartupeļu lapu sausplankumainības. Sausplankumainība uz lapām veido viegli drūpošus, brūnus plankumus bez apsarmes, kas veicina augu lapu priekšlaicīgu sažūšanu.

Anita Trūpa
ZEMESVĒŽI
            Ķirelis, alu circenis, purva circenis, kārkulis, drudžēzelis - tādi ir tautas dotie nosaukumi kukainim, kuru mūsdienās dēvē par zemesvēzi. Ar vēzi tam ir līdzība - ka abi pieder pie lielākajiem Latvijas posmkājiem, rok zemē alas, dzīvo slēpti un darbojas naktīs. Siltās, mitrās pavasara un jūnija naktīs daudzviet dzirdama romantiska zemesvēža dziesma. Pēdējos gados ar zemesvēžiem un to nodarītajiem postījumiem nācies saskarties daudziem zemes kopējiem un te no romantikas nekā, bet ir tikai zaudējumi - bojātu augu laukumi. Zemesvēži iecienījuši komposta kaudzes, kūtsmēslu krātuves kā arī mazdārziņos dažkārt tie tiek pievesti arī ar melnzemi.
            Zemesvēzis (Gryllotalpa gryllotalpa L.) ir plaši izplatīts polifāgs kaitēklis. Kaitīgi ir gan kāpuri, gan pieaugušie zemesvēži, tie bojā gandrīz visus dārzeņus, dekoratīvos kultūraugus- ziemcietes, zemenes, augļu kokus u.c. Zemesvēži ir ļoti kaitīgi siltumnīcās un lecektīs. Zemesvēžus var sastapt dārzos, purvu malās, upju un ezeru krastos, pļavās, grāvmalās, kur mitra, irdena un trūdvielām bagāta augsne, tādās vietās tiem viegli rakt ejas un ir pietiekoša barības bāze. Bieži tie mitinās arī komposta, kūdras, nezāļu un mēslu kaudzēs. Zemesvēži labi peld, peldēt palīdz matiņi, kas klāj zemesvēža ķermeni.
            Latvijā tie ir vieni no lielākajiem kukaiņiem, sver 2,7-4,5 g un ir 30-58 mm gari, ķermenis cilindrisks, klāts ar īsiem tumši brūniem matiņiem, pamatkrāsa tumši pelēkbrūna, vēders rūsgans, tam ir spārni, bet lido reti. Olas baltas 2,2-2,5 mm garas. Kāpurs līdzīgs pieaugušam zemesvēzim tikai bez spārniem. Kopējais attīstības cikls no olas līdz pieaugušam īpatnim ilgst divus trīs gadus. Zemesvēži un to kāpuri apgrauž augu apakšzemes daļas vai nograuž stublāju līdz ar zemi, bojā arī sakņu sistēmu, augsnē alojot augus izcilā. Izcilātie, bojātie augi vīst, dzeltē un aiziet bojā. Zemesvēži pārtikā izmanto arī sliekas, gliemežus, maijvaboļu un citu kukaiņu kāpurus. Ziemo kāpuri un pieaugušie kukaiņi zemē līdz viena metra dziļumam. Zemesvēži dzīvo augsnē, rok alas, izņemot pārošanās periodu, kad dodas nelielos lidojumos. Maija un jūnija naktīs zemesvēžu tēviņi muzicē – notiek īpatnējā čirkstēšana, berzējot priekšspārnus vienu gar otru. Šī skaņa pievilina rāpojošās mātītes. Kopulācija parasti notiek tēviņa alā. Drīz pēc tam tēviņš nomirst, bet apaugļotā mātīte 30 - 40 cm dziļi augsnē parasti dienvidu nogāzītē veido apaļīgu ligzdu – perēšanas vietu. Pirms tam mātīte cenšas iznīcināt visus augus virs ligzdas, lai augsne virs tās labāk sasiltu un šajā periodā zemes virskārtā redzami vīstošu, nokaltušu augu laukumi. Jaunizveidotajā ligzdā tā izdēj 100 - 300 baltu olu un rūpīgi tās apsargā. Mātītes olas dēj vienreiz mūžā, laikā no maija līdz jūlijam. Apmēram mēnesi kāpuri pavada ligzdā kopā ar māti, barojas ar sīkām augu saknītēm, trūdvielām. Vēlāk zemesvēzīši atstāj ligzdu un dzīvo nelielās grupās, bet māte mirst. Zemesvēžiem galva ir neliela, taču ar izteikti spēcīgiem žokļiem. Žokļi noder ne tikai sakņu graušanai, bet arī aizsardzībai - spēcīgs žokļu sakniebiens un ar gremošanas sulām apspļauts ievainojums liek uzbrucējam atkāpties. Cilvēkam zemesvēža kodiens nav tik bīstams, tomēr tas ir sāpīgs, turklāt bieži vien kukaiņa zemaino žokļu radītā brūce iekaist.
Ierobežošana
1. Augsne dziļi jārok vai jāar (25-30 cm), jāirdina, regulāri jāpārrok komposta kaudzes - jāatklāj ligzdu atrašanās vietas un tās jāiznīcina.

2. Zemesvēžu atbaidīšanai var izmantot mizotus alkšņu zarus, kurus var saspraust augsnē 1 līdz 1,5 m attālumā citu no cita un regulāri maina, tiem nepatīk arī plūškoku, vaivariņu smarža.

3. Dārzeņu dobēs, siltumnīcās vai lielākā laukā var iestādīt samtenes, jo samteņu sakņu smarža atbaida zemesvēžus, tiem nepatīk arī ķiploku, krizantēmu, puķu tabakas, fritilārijas smarža.

4. Daudzi zemkopji veiksmīgi pielieto senseno metodi zemesvēžu atbaidīšanai ap siltumnīcām izrok nelielus grāvīšus, tajos ieber ar petroleju salietas smiltis.

5. Jāuzmanās lai kaitēkļus ar melnzemi, kompostu neienestu lecektīs un siltumnīcās (ieteicams izsijāt).

6. Mazdārziņos atsevišķu dobju ierobežošanai var izveidot zemē ieraktas barjeras. Barjerām var izmantot šīferi, dēļus, metāla plāksnes vai kādu citu materiālu, to jāierok vismaz 25-30 cm dziļi zemē un augšējai malai jābūt virs augsnes, lai tie netiktu pāri.

7. Vietās, kur novērotas zemesvēžu ejas var ierakt trauku ar rūgstošu šķidrumu vai alu, trauka malām jābūt nedaudz zemāk par augsnes virskārtu. Regulāri jāsavāc un jāiznīcina tur salīdušie zemesvēži un jānomaina šķidrums.

8. Var uzlikt ēsmas pievilināšanai vai saindētas ēsmas (vārītus zirņus, miežus, kviešus, kukurūzas graudus). Ēsmu iestrādā augsnē aptuveni 5 cm dziļi, tur savāksies zemesvēži- atliks tos savākt un iznīcināt.

9. Mazdārziņos pavasarī izveido vagas, dobes, to virsu jānogludina līdzenu un jāsamitrina. Otrā dienā apskata un uz dobes būs redzami augsnes pacēlumi, caurumi zīmuļa vai pirksta resnumā- raktajās ejās, tajās var ieliet ziepjūdeni vai 10% petroleju.

10. Virs augsnes var izklāt niedres, salmus, sienu vai citu materiālu un to bieži salaista, tur sapulcējušos zemesvēžus regulāri jāsavāc un jāiznīcina.

11. Vēlams sējai izmantot kodinātas sēklas ar atbilstošu insekticīdu.

12. Tirdzniecības vietās var iegādāties un pielietot dažādas granulas un šķīdumus, kas paredzēti zemesvēžu ierobežošanai.

13. Ieteicams rudenī veidot mākslīgu ziemošanas vietu. Septembrī jāizrok 40-50 cm dziļas bedrītes, kurās saliek zirgu mēslus vai kompostu. Kad iestājies sals (-3…-5 grādi) bedrītes atrok un tajās salīdušos zemesvēžus iznīcina.

14. Zemesvēžiem ir dabīgie ienaidnieki- kurmji, skrejvaboles, ciršļi, strazdi, vārnas, čakstes, eži, lapsas, āpši.
            Lai veiksmīgi tiktu galā ar zemesvēžiem ir jāapbruņojas ar pacietību un ilgstoši neatlaidīgu, sistemātisku darbu vairāku gadu garumā. Ierobežošanas pasākumi jāveic visā zemesvēžu apdzīvotajā teritorijā. Daudzi zemes kopēji zemesvēžu ierobežošana izmanto arī citu pieredzi, kas uzkrāta gadu gadiem cīnoties ar tiem.
Agronome Anita Trūpa
Kas notiek augļu dārzā - jūlijā
            Klāt jūlijs un ir tas laiks, kad veidojas jaunā raža. Jūlijā īpaša vērība jāveltī dažādu puvju, lapu un augļu plankumainību, rūsu, laputu, augļu tinēju, ērču un citu kaitīgo organismu postošās darbības ierobežošanai.
            Augļu dārzos jūlijā turpinās lidot un dēt olas ābolu tinējs, nozīmīgus bojājumus ābolu tinējs nodarīs, ja taureņu lidošanas laikā vakari un naktis būs siltas. Lidos arī pīlādžu tīklkode vietās, kur pīlādži ziedēja bagātīgi, kaitēkļa bojājumi būs nelieli. Šo kaitēkļu ierobežošanai var lietot ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus vai izmantot trihogrammas. Jūlija sākumā ābolu tinēja un ābeļu ziedu smecernieka ierobežošanai uz koku stumbriem ieteicams uzlikt kukaiņu ķeramās (līmes) jostas. Tās uzliek ap koku stumbriem zem sazarojuma. Bumbierēm turpinās kaitēt lapu koku tinējsmecernieki, bumbieru lapu blusiņa. Atsevišķās vietās problēmas ir ar bumbieru lapu pangērci – ziemo pieaugušas ērces bumbieru pumpuros. Ierobežošana jāveic pavasarī lapu plaukšanas pašā sākumā. Vietās kur mazajiem bumbieru auglīšiem kaitēja bumbieru pangodiņa kāpuri - rūpīgi jāsavāc un jāiznīcina nomelnējušie, nobirušie auglīši, jo augļu iekšienē ir pangodiņa kāpuri. Ābeļu un bumbieru dārzos turpinās izplatīties augļu puves un kraupja infekcija uz augļiem. Augļu puves infekcijas avoti parasti ir bojātie augļi koka vainagā vai apdobēs- gan melnās kokos karājošās „mūmijas”, gan tagad pūstošie augļi. Vēlams regulāri savākt zem kokiem nobirušos tārpu saēstos, puvju bojātos augļus un aizvākt tos no dārza, tā mazināsies to kaitīgums. Pēdējos gados plaši sāk izplatīties bumbieru- kadiķu rūsa, lai mazinātu izplatību, ja iespējams inficētās lapas jānorauj un jāiznīcina. Slimību ierobežošanai jāizsmidzina kāds no funģicīdiem.
            Ķiršiem kaitē rūgtā puve un kauleņkoku lapbire – lapas dzeltē, kļūst raibas, birst. Pēc ražas novākšanas jāizgriež slimību pārņemtie zari, zaru gali, jāizvāc inficētās lapas un stādījumus jāapsmidzina ar atbilstošu fungicīdu. Vēlams regulāri irdināt apdobes, tā tiks traucēta ķiršu mušas iekūņošanās. Ķiršu mušai – ziemo kūniņas 4-5 cm dziļi augsnē, bet ķiršu zāglapsenēm ziemo kāpuri kokonā augsnē, 10-15 cm dziļi.
            Plūmju dārzos, lai ierobežotu plūmju tinēja kaitējumu ap koku stumbriem 10-20 cm virs augsnes jāuzliek kukaiņu ķeramās jostas. Jūlijā plūmju jaunos dzinumus bojās laputis, tās lielu kaitējumu nodara stādaudzētavās. Plūmju gaišai un tumšai zāģlapsenei ziemo kāpuri kokonos augsnē 10-15 cm dziļumā.
            Ogulāju stādījumos attīstīsies otrās paaudzes zāģlapseņu kāpuri, kuri skeletēs lapas. Vairākos dārzos jāņogām un upenēm novīta salapojušie zari - te vainojami jāņogu stiklspārņa kāpuri. Jāņogu stiklspārņa kāpuri iekūņojas bojājumu vietās- bojāto zaru pamatnē vai zemsedzē, jāizgriež bojātie (novītušie, sakaltušie) zari līdz zemei neatstājot celmu un jāiznīcina. Daudzviet ogulāju stādījumus stipri invadēja jāņogu pumpuru kode. Kodes vairāk savairojas blīvos krūmos, tāpēc jāizgriež liekie zari – jāretina krūmi, jāizgriež kaitēkļa bojātie zari. Ogulāju stādījumos, kur izplatījusies ērkšķogu Amerikas miltrasas infekcija, rudenī jāizgriež inficētie iekaltušie viengadīgo dzinumu gali. Izgrieztos zaru galus jāsavāc un jāiznīcina vēlams savākt un iznīcināt nobirušās lapas un ogas. Pēc lapu nobiršanas arī ogulājus vēlams nosmidzināt ar Bordo maisījumu vai kādu citu fungicīdu, kas paredzēts šo slimību ierobežošanai. Jūlijā izplatīsies lapu iedegas, sīkplankumainība, rūsas, lai lapas priekšlaicīgi nenobirtu pēc ražas novākšanas jāveic smidzinājums ar atbilstošu fungicīdu.
            Aveņu stādījumos izplatīsies avenāju mizas plaisāšana un iedegas, vēlams izgriezt bojātos dzinumus un veikt smidzinājumu slimību ierobežošanai. Aveņu pangodiņa kāpuri ziemo pangās uz stublāja, stublājus uz kuriem ir izveidojušās pangas jāizgriež un jāiznīcina, bet aveņu dzinumu pangodiņam ziemo pieauguši kāpuri augsnes virskārtā pie krūma pamata. Aveņu vaboles ziemo 20-25 cm dziļi augsnē, bet aveņu zemeņu ziedu smecernieka vaboles ziemo zemsedzē vai augsnes virskārtā.
            Zemeņu stādījumos jau izplatās zemeņu lapu brūnplankumainība un zemeņu lapu baltplankumainība, bet sabiezinātos stādījumos izplatīsies miltrasa. Pēc zemeņu ražas novākšanas jāierobežo zemeņu ērces. Šajā vasarā daudzviet tās radīja problēmas, zemeņu ērcēm ziemo apaugļotas mātītes zemsedzē. Zemenes pēc ražas novākšanas mēslo, izgriež slimās inficētās lapas, stīgas un augļkātiņus. Zemenes jālaista vietās, kur augsne pārlieku sausa.
            Pavasarī iestādītajiem jaunajiem augļu kociņiem un ogulājiem atsevišķās vietās nepieciešama palīdzība – tie cieš no sausuma. Ja dārza tuvumā pieejams dīķis vai grāvis ieteicams to izmantot un bagātīgi palaistīt kokus un krūmus, jo sausums var ietekmēt to ziemcietību.
Agronome Anita Trūpa
PARASTĀ TĪKLĒRCE
         Parastā tīklērce (Tetranychus urticae Koch.) ir polifāgs, plaši izplatīts kaitēklis siltumnīcās, lecektīs, dzīvojamās telpās, tā arī lauka apstākļos. Kaitēklis sevišķi kaitīgs gurķiem, tomātiem un daudzām dekoratīvām kultūrām un citiem dārzeņiem, kas stipri savairojas laukā siltās un sausās vasarās, bet siltumnīcās, kad tajās netiek nodrošināts nepieciešamais gaisa mitrums- ir sauss, karsts gaiss.
   Augus bojā pieaugušās tīklērces un kāpuri, kas sūc augu sulu no lapām. Bojājumu vietās uz augu lapām parādās gaiši punktiņi, vēlāk tie saplūst kopā un veidojas gaiši plankumi. Invadēto lapu apakšpusē redzams ļoti smalks satīklojums. Bojātās lapas sakalst un priekšlaicīgi nobirst, bet augi dzeltē, vīst, nīkuļo un 2-4 nedēļu laikā var aiziet bojā. Tīklērcēm attīstības ātrums ir atkarīgs no klimatiskiem laika apstākļiem, no temperatūras. Parastai tīklērcei gadā lauka apstākļos attīstās 4-6 paaudzes, bet karstās vasarās var attīstīties 8 paaudzes. Siltumnīcās gadā var attīstīties 9-15 tīklērču paaudzes. Ziemo apaugļotas mātītes augsnes virskārtā, uz augiem, zem augu atliekām, mizas plaisās, lecekšu vai siltumnīcu koka konstrukciju spraugās un citur. Pirmā tīklērču paaudze laukā parasti parādās maijā un tās sākumā barojas uz nezālēm- nātrēm, vēlāk pāriet uz kultūraugiem. Mātītes olas dēj uz augu lapām, viena mātīte izdēj līdz 80 olām. No olām šķiļas kāpuri, kuri sūc sulu no augu lapu apakšpuses. Vienas paaudzes attīstība atkarīga no temperatūras un mitruma, tā var ilgt no 10 līdz pat 30 dienām. Vairošanos veicina silts, sauss laiks.

         Pieaugušās tīklērces ķermenis pelēcīgi zaļš, zaļgani dzeltens ar zilgani melniem plankumiem uz muguras, tas ir ļoti sīkas 0,3-0,5 mm garas ar 4 pāriem kāju (bez palielinājuma nav saredzamas). Ola lodveida, spīdīga, zaļa, aptuveni 0,14 mm diametrā. Kāpuri puslodes veida- 0,15 mm gari ar trim pāriem kāju. Nimfas līdzīgas pieaugušām ērcēm nedaudz mazākas par tām ir 4 pāri kāju.

Ierobežošana:
         Būtiska nozīme ir augu maiņas ievērošanai un veselīga, brīva no tīklērcēm stādāmā materiāla izmantošana.
         Veco lapu, bojāto lapu un citu augu atlieku savlaicīga savākšana un iznīcināšana (sadedzinot).
         Siltumnīcu dezinfekcija.
         Nezāļu savlaicīga ierobežošana siltumnīcās un to apkārtnē.
         Augu pareiza mēslošana.
         Siltumnīcās un telpās augiem nepieciešamās temperatūras un mitruma režīma uzturēšana,
         Ierobežošanai var izmantot bioloģiskos augu aizsardzības līdzekļus- Mirikals, Fitosejuluss un Spidekss.
         Telpās un siltumnīcās augus ieteicams rasināt – tīklērcēm nepatīk mitrums un vēsums.
         Nepieciešamības gadījumos jālieto ķīmiskie augu aizsardzības līdzekļi – akaracīdi vai insektoakaracīdi. (Parastie insekticīdi nepalīdzēs). Lietojot AAL stingri jāievēro visi drošības noteikumi. Dzīvojamās telpās AAL lietot nav atļauts.
         Daudzi praktiķi – dārzkopji tīklērču daļējai ierobežošanai lieto vairāku augu (ķiploku, citrusaugu mizu, sinepju u.c.) novārījumu vai novilkumu.

Tīklērcēm ir daudz dabīgo ienaidnieku – mārīšu, zeltactiņu un ziedmušu kāpuri, arī plēsīgie tripši mazina tīklēču savairošanos.

Anita Trūpa - agronome
Zemenes...
          1. Zemenes joprojām ir iecienītas mazdārziņos, pēdējos gados tās ieņem nozīmīgu vietu daudzās zemnieku saimniecībās. Lai augi labi ražotu ir svarīgi iegādāties katram audzēšanas reģionam piemērotu šķirni, veselīgu stādāmo materiālu- brīvu no slimībām un kaitēkļiem. Svarīgi ir nodrošināt augus visā veģetācijas periodā ar nepieciešamo – sabalansētu mēslojumu un ir būtiska zemeņu audzēšanas vietas izvēle.
Par zemeņu slimībām lasīt pielikumā

Zemeņu pelēkā puve
Kailgliemezis
Zemeņu lapu baltplankumainība
Zemeņu-aveņu ziedu smecernieka bojājumi

Dr. agr. BIRUTA JANSONE
10 LIELISKI IEMESLI (BAUŠĻI) ĀBOLIŅA AUDZĒŠANAI      Foto     
          1. Āboliņš saista dārgāko augu barības elementu – slāpekli no atmosfēras un fiksē to auga sakņu gumiņos. Tātad šis dārgākais elements ir mūsu laukkopju rīcībā bez maksas. Viens hektārs labi noauguša āboliņa var saistīt 150 – 200 kg slāpekļa un saimniekam ļauj ietaupīt 30 – 40 latu no hektāra.
         2. Āboliņš ir labākais priekšaugs visām kultūrām, jo saknēs un rugājos uzkrātā N, P, K un citu elementu vērtība pielīdzināma 30 – 40 tonnu lielai kūtsmēslu devai uz hektāra, un tā ir vesela bagātība laukkopju rokās, kas sastāda vairāk kā 100 Ls / ha naudas izteiksmē.
         3. Āboliņš ir lopbarības ķēniņš jo nodrošina lopus ar barību kā vasaras tā ziemas periodā. Āboliņa – stiebrzāļu maisījumi labāk izmanto saules enerģiju, augsnes barības vielas, labāk pārziemo, mazāk cieš no slimībām, kaitēkļiem. No šādiem zelmeņiem var iegūt 10 – 12 t/ha lielu sausnas ražu, kas papildus saimniekam dod ienākumus 20 – 30 Ls / ha.
         4. Āboliņš nodrošina augstu lopbarības kvalitāti. Dzīvnieki var saņemt nepieciešamo proteīna, minerālvielu, vitamīnu daudzumu. Izēdinot šo vērtīgo lopbarību lopi ir apgādāti ar vajadzīgo daudzumu B un D vitamīna un saimniekam nav jāizdod nauda dažādu piedevu pirkšanai, ietaupās ap 20 latu.
         5. Āboliņam ir universālas izmantošanas iespējas. Tas ir neaizstājams ganību zelmeņos, tāpat arī pļavu un tīrumu zālāju dominējošais komponents. No tā var gatavot sienu, skābsienu, skābbarību, izmantot arī zaļbarībā. Dažāda agrīnuma šķirņu iekļaušana maisījumos ļauj pagarināt lopbarības ieguvi no maija beigām līdz oktobrim ( agro šķirņu 3. atāls). Nav nepieciešami papildu ieguldījumi viengadīgo zaļbarības kultūru (zirņauzas, vīķauzas) sēšanai. Pieticīgi rēķinot ietaupās 20 – 30 Ls / ha. Āboliņa ziedgalviņu tēja un āboliņu sēklu eļļa ir saimnieka veselības uzlabotāji.
         6. Āboliņš – brīnišķīgs lauka sanitārs! Ražens āboliņa zelmenis nomāc un iznīdē nezāles, atstādams aiz sevis tīru un auglīgu lauku. Tādējādi saimnieka maciņā paliek nauda, ap 30 latu, kas būtu jātērē dārgo ķimikāliju pirkšanai, lai apkarotu nezāles.
         7. Āboliņš izmantojams arī kā vērtīgākā zaļmēslojuma kultūra augsnes auglības palielināšanā, jo tā masa ļoti ātri sadalās un bagātina augsni ar barības elementiem, uzlabo tās struktūru, ceļ auglību, ietaupījums 20 – 30 lati.
         8. Āboliņš – vērtīgs nektāraugs, kas apgādā medus bites ar putekšņiem un nektāru. Katrs ziedošs āboliņa lauks, kam pievestas bites, palielina medus daudzumu stropā un ceļ āboliņa sēklu ražu, un tas nozīmē, ka saimnieka naudas maciņš kļūst biezāks par 50 un vairāk latiem.
         9. Āboliņš ir pievilcīgs dabas ainavā! Neviens no mums nevar palikt vienaldzīgs un nepriecāties par koši ziedošu āboliņa lauku saulainā vasaras dienā un līdz ar biti noreibt no tā saldās nektāra smaržas. Tas ir prieks sirdij un veldze dvēselei, kas nav pērkama par naudu un mērāma latos.
         10. Ekonomiskais izdevīgums. Augstas āboliņa ražas un plaši āboliņa lauki ir lauksaimniecības augšupejas priekšnoteikums. Āboliņa audzēšana sekmē gan lopkopības produkcijas pieaugumu, gan kultūraugu ražības celšanos, gan augsnes auglības saglabāšanu un palielināšanu. Gribas visas lauku ļaužu domas un prātus virzīt uz āboliņa audzēšanu, pievērsties tam kā pamestam pabērnam, kas prasa lielāku cilvēkmīlestību, aprūpi, gādību.

„...un kas par jauku lietu būtu, ja latvieši visvairāk uz dābola sēšanu dotos, caur ko tiem vairāk un labākas lopbarības un no tā turplikam vairāk sūdu un jo tauki lauki atlēktu „
VECAIS STENDERS 1776. gadā

Dr. agr. BIRUTA JANSONE
Pavasaris nav aiz kalniem
          Ziema mums dāsni dāvā sniegu un vēlreiz sniegu, sals pat tā īsti nav paspējis sasaldēt augsni. Austrumlatvijā rudens beigās mazliet uzsala tīrumos, kur iesētas ziemāju kultūras, bija arts rudens arums. Augļu dārzos zeme nereti nav sasalusi, īpaši tur, kur starprindās zālājs biezāks un garāks. Zīmīgi, ka pašreiz augļu kokiem saknes „siltumā”, stumbrs un vainags aukstumā.
         Kas notiek zem sniega segas?
Lūk, ko rakstījis atzītais augļkopības speciālists Jānis Kārkliņš: „Siltās, atkušņiem bagātās ziemās, kad augsni klāj biezs sniegs, augļu kokiem ziemas beigās bieži vien nosalst stumbra apakšējā daļa, sevišķi postoši šāda veida bojājumi izpaužas tad, ja sniegs uzkritis uz nesasalušas augsnes. Visvairāk cieš jaunie augļu koki, galvenokārt kokaudzētavās un pirmajos gados pēc iestādīšanas dārzā, it sevišķi, ja ūdens trūkuma dēļ vasu augšana agri izbeigusies un paātrināti iestājies miera laiks. Kauleņkoki cieš vairāk nekā sēkleņkoki.”
         Teiktais liek secināt , ka februāra beigās vai marta sākumā uznākot salam kociņu stumbru apakšējā daļa var nosalt, lai tas nenotiktu ap tiem jāsablietē sniega sega, kas veicinātu augsnes sasalšanu, lai kociņam lejas daļā paātrināti neizbeigtos miera periods / ābelītes, plūmes, ķirši, krūmmellenes u.c./.
         Pēc izlases veidā konstatētām pārbaudēm, jāsecina, ka augļu dārzā peļveidīgie grauzēji augsnes virskārtā zem sniega segas veido ejas, dodoties barības meklējumos. Barības krājumiem izsīkstot, par barības avotu kļūst dārzā iestādīto jauno kociņu miza, ko parasti peļveidīgie apgrauž riņķveidā. Lai pārbaudītu, vai augsnes virspusē zem sniega ir peļu alojumi – ar sniega lāpstu vairākās vietās izlases veidā jāatrok sniegs, kas arī atklās, kas notiek zem sniega segas. Atklājot alojumus, nekavējoties jāveic sniega pieblietēšana, īpaši jaunkoku apdobēs. Uzreiz pēc sniega nokušanas veicama stumbru lejasdaļas apskate, ja konstatēti apgrauzumi, tie apstrādājami ar brūču ziedi. Reizēm peles apgrauž arī ābeļu apakšējos zarus, kas ir bijuši sniegā.
         Pašreiz sasnigusī sniega sega liecina, ka uz augsnes uzkrājušās lielas ūdens masas - tas mudina pārlūkot meliorācijas kolektoru izvadus, notekūdeņu akas vai tās nav aizsērējušas.Dati meliorācijas sistēmām mājaslapā http://www.melioracija.lv . Ilgstošas ūdens peļķes augļu dārzā negatīvi iedarbojas uz augļu koku potcelmiem un bojā tos, veicinot sakņu kakla puves attīstību. Ilgāku laiku uz augļu koku zariem Austrumlatvijā bija ledus kārtiņa, kura smaguma ietekmē ir radījusi mikroplaisas zaru miziņā. Šodien teikt, ka augļu koku kaitēkļu ziemojošās stadijas būs gājušas bojā ir pāragri , jo zinām , ka kaitēkļu- ābeļu zaļo laputu, ābeļu lapu blusiņu, augļu koku sarkanās tīklērces u.c. kaitēkļu ziemojošās stadijas izvietotas, nodrošinot izdzīvošanu arī ārkārtējos apstākļos uz augļzariņiem to rieviņās. Pie tam to parasti ir vairāk zariņu apakšējā daļā, mizu spraugās un citās slēptuvēs. Apledojuma vietās bremzēta mizas elpošana.
         Pēc iepriekšējās 2009.-2010.gada ziemas augļu dārzos uz atsevišķiem ābeļu stumbriem veģetācijas periodā atklājās saules- sala bojājumi. Miza atdalījās, kokam bija brūce – vienā vietā lielāka, citā – mazāka. Lai tas nenotiktu mazdārziņos ar nelielu koku skaitu siltajās februāra dienās veicama kaļķošana, kas pēc būtības bija jāveic rudens nogalē. Kaļķošanai uz 10 litriem ūdens pievieno 1-2 kg nedzēstu kaļķu, 200-300 gramu vara vitriola un nedaudz līmvielu, piemēram, piena sūkalas. Nekaļķojot saules- sala bojājumu dēļ, varam zaudēt vērtīgas šķirnes augļu kokus, kuru mūžs var tikt saīsināts.
         Laikus jāpadomā par augļudārzu
Vērojot augļu kokus ziemā, kur veģetācijas periodā nav veikti pietiekoši slimību ierobežojošie pasākumi, varam redzēt, ka ne visas lapiņas ir nokritušas, atsevišķām šķirnēm (”Doč melbi” u.c.) tās vietvietām turas pie zariņiem. Turpat var redzēt inficētos mazos augļaizmetņus, ir inficētas jaunās vasas, kas ir infekciju nesēji - ābeļu lapu brūnplankumainībai, bumbieru lapu brūnplankumainībai; siltās ziemās - ābeļu, bumbieru kraupis, augļu koku stumbru un zaru iedegas u.c.. Mazdārziņos ar nelielu skaitu mazo ābelīšu var savākt inficētos augļaizmetņus, inficētās nenobirušās lapas, augļu parastās puves bojātos augļus ( mūmijas) un iznīcinot tos, reizē sablietējot sniegu apdobēs, kas veicinātu augsnes sasalšanu , kur tas nav noticis. Pēc sniega nokušanas agrā pavasarī veicama ābeļu un bumbieru stumbru un vainagu smidzināšana bezlapu stadijā ar vienu no augu aizsardzības līdzekļiem - Bordo maisījumu, Čempionu 50 p.s., dzelzs vitriolu k.v., vara vitriolu k.v. , kuru pielietošana saskaņā ar norādēm marķējumā infekcijas avotu ierobežošanai paredzēta sala radītajās mikroplaisās, lapu atraušanās, mehāniski bojātās vietās u.c. bojājumiem. Potzaru griešanai piemērotākais laiks ir novembris, decembris, kad jaunie dzinumi - vasas ir nobrieduši un tos lieli sali nav skāruši, bet potzarus izņēmuma gadījumā maigā (siltā) ziemā var griezt arī februārī. Daži dārzu mīļotāji griež pavasarī pirms pumpuru briešanas un potē ar noteikumu, ka uznākušais sals naktī nepārsniedz -10 C . Kauleņkokus agrāk , sēkleņkokus reizē ar kauleņkokiem vai vēlāk, un potē no koka kokā. Katrs dārznieks, vērojot savu dārzu un redzot augļu koku veselīgumu izvēlas, no kurām šķirnēm ņemt potzarus. Vispareizāk būtu potzarus iepirkt no kokaudzētavām, kurās ir potzaru ciltsdārzi, kur kontroli veic Valsts Augu Aizsardzības dienesta inspektori.
         Tuvojas atbildīgs laiks
Augļu dārzu saimniekiem tuvojas atbildīgs darbs – koku vainagu veidošanas laiks, kuru pamatā veic marta otrajā – trešajā dekādē , kura izņēmuma gadījumos pieļaujama līdz pumpuru briešanai. Komercdārzos ir jāveic apjomīgs darbs. Zaru griešanu rudenī diktē nepieciešamība izņemt ražas nolauzto, slimību bojātos - kauleņkoku pelēkās puves, augļu parastās puves, lapu koku jeb parastā vēža u.c. slimību zarus. Rudenī nav ieteicams izņemt augļu koku resnākos zarus, jo brūce veidojas pārlieku liela, ziemojot koks var ciest salā. Pāragra zaru izgriešana ziemā , īpaši jaunkokiem 1-3 gadu veciem, var izraisīt to daļēju apsalšanu salā. Arī veģetācijas periodā rodas vajadzība strādāt pie vainaga veidošanas – iepriekšējā gada veidošanas rezultātā un tekošā gadā saaugušas ļoti daudz jauno dzinumu -vasu , kuras rada sablīvētu vainagu, kas atsaucas uz ražas kvalitāti, lai tā nebūtu- vainagā jāveic korekcijas. Pēc sala bojājumiem nereti kauleņkoku stumbros, zaros konstatējamas piepju sēnes, kas noārda koksni. Redzot to augļķermeņus, nekavējoties bojātais koks no dārza ir jāizvāc un jāsadedzina, lai neradītu risku inficēties pārējiem augļu kokiem. Arī siltās ziemās ar plus temperatūru, mitrs gaiss var kļūt par atsevišķu slimību izplatības infekcijas avotu , tāpēc saimniekam regulāri jāveic apsekojumi un slimības iespējamās infekcijas avoti no dārza ir jāizņem. Augsnei pavasarī atkūstot, jāņem augsnes paraugi analīzei laboratorijā, lai noteiktu augsnes skābumu, nodrošinājumu ar fosforu, kāliju, tādejādi sekojoši sagatavotu mēslošanas plānu - lai to pielietojot augļu kokiem, būtu optimāli augšanas apstākļi.
stirnu bojājumi komercdārzā ziemošanas periodā      
saules-sala bojājumi ziemošanas laikā                       
sals bojājis bumbieres stumbra mizu virssniega daļu   
plūmes ar mūmijām, parastās augļu puves infekcija    
ābeļu vainaga veidošana , nodarbību vada Dr.agr. Edgars Rubauskas
Imants Kārkliņš, agronoms
10 iemesli kādēļ būtu vērts audzēt lucernu. .../Foto/...
          Lucernas audzēšanas prasībām Latvijā atbilst ap 200-300 tukstoši ha augsnes. Piemērotākie ir Zemgales novada mālainie lauki, Latgales māla pauguri un auglīgās smilšmāla zemes, kā arī Kurzemes karbonātus saturošie tīrumi ar neitrālu augsnes reakciju.
         Lai gan lucerna ir kaprīzākā tauriņziežu kultūra, tai jāierāda galvenā vieta to saimnieku zemēs, kuriem ir mālainas, ar kaļķiem bagātas, meliorētās, auglīgās augsnes un lucernas priekšrocības tajos ir nepārvērtējamas. Un tās ir šādas:
         1. Augsta ražība: Mēreni siltos gados ar bagātīgu nokrišņu daudzumu, iekoptās augsnēs lucerna ražībā pārspēj jebkuru citu daudzgadīgo zālaugu, veidojot sausnas ražu 10-15 t/ha-1.
         2. Ilggadība: Parasti lucernas zelmeņus izmanto 3-4 gadus, taču Latvijā izaudzētās šķirnes ‘Skrīveru’ un perspektīvā ‘Rasa’, labu ražotspēju saglabā 5-6 gadus un ilgāk, ja ievēro tās audzēšanas agrotehniku un pareizi izmanto zelmeni.
         3. Barības vērtība: Lucerna ir lopbarības augs ar augstu proteīna saturu sausnā un labu sagremojamību. Tās zaļā masa bagāta ar dažādiem vitamīniem un mikroelementiem, kam svarīga nozīme dzīvnieku veselībā.
         4. Lētākā lopbarība: izmantošanas gados lucerna neprasa nekādu īpašu kopšanu, lielākais darbs – ražas novākšana. Veģetācijas periodā dod trīs pilnvērtīgus pļāvumus: 1. jūnija sākumā; 2. jūlija vidū; 3. oktobra sākumā. Arī darbu sadalījums vasarā ir vienmērīgs.
         5. Ātraudzība: Pavasaros ataug strauji un augšana apstājas tikai vēlā rudenī. To var sākt vākt jau maija beigās un zāli pļaut trīs reizes.
         6. Sausumizturība: Lucernai ir lielas pielāgošanas spējas. Tās spēcīgā mietsakne dod iespēju augam izmantot mitrumu no augsnes dziļākiem slāņiem, tādēļ tā aug un zaļo veidojot ražu arī īpaši sausos veģetācijas periodos.
         7. Augsnes auglības celšana: Lucerna palielina organiskās vielas saturu augsnē un uzlabo tās struktūru. Pateicoties spēcīgai, dziļi ejošai sakņu sistēmai, tā spēj uznest barības vielas no augsnes dziļākajiem slāņiem virspusē, tā spēj ievērojami mazināt arī augsnes blīvumu. Lucerna ir labākais priekšaugs visām kultūrām. Lucerna nav zemes noplicinātāja, bet gan uzlabotāja.
         8. Gaisa slāpekļa saistīšana: Lucerna augšanas laikā no gaisa ar gumiņbaktēriju palīdzību spēj saistīt 300 kg/ha-1 un vairāk slāpekļa gadā. Audzējot lucernu, ietaupām slāpekļa minerālmēslus, kuri tai nav jādod visu tās izmantošanas laiku un ietaupām makā to naudiņu, kas citiem kultūraugiem jātērē šī mēslojuma iegādei.
         9. Universālas izmantošanas iespējas: Vērtīgs lopbarības augs no kura var gatavot sienu, skābsienu, skābbarību pēc dažādām tehnoloģijām: tīt rituļos; likt tranšejās; žāvēt sienu, izmantot zaļbarībai. Lucernas lopbarību var izmantot visām dzīvnieku sugām: piena, gaļas liellopiem; aitām; zirgiem; briežiem; pat cūku un putnu barības maisījumos, kā vērtīgu barības bagātinātāju lucernas dīgstus izmanto arī cilvēku pārtikā, bet drogas no lucernas augiem ir vērtīga tēja.
         10. Videi draudzīga kultūra: To sējot mālainos pauguros var novērst ūdens un vēja eroziju, nav jālieto ķimikālijas tās kaitēkļu un slimību apkarošanai, tās raženie sējumu lauki Latvijas dabas ainavā veldzē ikviena dvēseli.
Konsultācijas par audzēšanas tehnoloģiju, šķirnēm, sēklu iegādi un maisījumu veidošanu var saņemt Zemkopības zinātniskajā institūtā Skrīveros vai zvanot pa telefonu 65197524 vai 29490806.
Dr.agr. Biruta Jansone
Augļu parastā puve
          Vasaras sākumā ābeļu vainagos, visbiežāk lielu, vecu un īpaši nekoptu, mēdz parādīties atsevišķi zari ar nobrūnējušām lapām. Zinot par karantīnas organisma ERWINIA AMYLOVORA jeb augļu koku bakteriālo iedegu klātbūtni Latvijas teritorijas atsevišķās vietās, bieži arī šie bojātie zari rada nevajadzīgu satraukumu. Protams, ābelei ir „piemetusies”slimība, bet tikai no nekarantīnas slimību saraksta. Tā ir parastās augļu puves MONILINIA FRUCTIGENA izpausme uz zariem un lapām. Ierosinātājs ir sēne, kura, kā vairāk pierasts, bojā ābolus, palīdzot tiem sapūt. Bet sēņotne var ieviesties arī jaunos dzinumos un augļzariņu koksnē, izraisot to nokalšanu virs bojājuma vietas. Ja šādi zariņi, kurus sākumā pat nepamana, paliek vainagā, tad mitrā laikā sēņotne attīstās un turpat arī pārziemo. Nākošā pavasarī atsākas zaru augšana un lapu plaukšana un jaunu sēņotņu veidošanās. Bojātie zari kļūst vairāk, ābolu raža kļūst arvien mazāka un ātrāk sapūstoša.
          Lai tā nenotiktu bojātie zari jāizgriež, bojātie āboli regulāri jānovāc no apdobēm. Svarīgi ir neatstāt ābeļu vainagos mumificējušos augļus, jo tie pavasarī ir vislabākais jaunas infekcijas avots. Smidzinot augu aizsardzības līdzekļus pret ābeļu kraupi pie reizes tiek apkarota arī augļu parastā puve.
          Bakteriālās iedegas turpretī nav iespējams apkarot ar augu aizsardzības līdzekļiem, ja ir aizdomas, tad tās apstiprināt vai noliegt var tikai laboratoriska analīze. Simptomi ir līdzīgi jo arī nokalst ziedi, lapas, dzinumi, bet uz augļiem izdalās eksudāts pilienu veidā uz zariem un stumbra veidojas violetas krāsas iegrimumi, miza vēlāk uzpūšas un plaisā, koksne zem bojājuma brūngansarkana.
          Augļu parastā puve vērojama ne tikai ābeļu dārzos, bet arī bumbieru un plūmju.
Māra Bērziņa, agronome
Upeņu virālā pilnziedainība
          Pavasarī upeņu krūmos, ka ne visi pumpuri gatavojās izplaukt. Daži ir lieli, apaļi, brūni jo tajos ziemo pieaugušās upeņu pumpuru ērces. Lai nesavairotu kaitēkli vairāk jāzina kas īsti notiek lielajā pumpurā. Pumpurs nekad neveidos ogas, kas arī būtu iemesls kādēļ audzē upeņu krūmus. Gaisam iesilstot vairāk par +50C pumpuros sākas rosība – tiek dētas olas un pēc 2-3 nedēļām jaunā ērču paaudze atstāj to. Tūliņ rodas vēl viena ērču paaudze, pumpurs sāk izskatīties pēc pārsprāgušas kāpostgalvas, sažūst un nokrīt, bet uz jauniem pumpuriem devušies vairāki tūkstoši 0,2 mm garu ērcīšu. Jaunā ērču paaudze nedaudz atpūšas un vasaras vidū turpina vairoties, līdz rudenī, gaisa temperatūrai pazeminoties zem +130C, vienā pumpurā atkal ziemot gatavojās pāris tūkstoši īpatņu.
          Tātad, kamēr nav sākusies jaunās ērču paaudzes migrācija, var paspēt izgriezt apaļiem pumpuriem rotātos zarus, ja krūmu maz pumpurus var nolasīt, bet jebkurā gadījumā guvums jāsadedzina. Šīs darbības kaitēkli tikai ierobežos, jo nekad nebūs iespējams nolasīt visus pumpurus. Nogriežot krūmam visus zarus un ļaujot ataugt jauniem, 2-3 gadus kaitēklis var neparādīties, bet tas var būt saglabājies uz zaru celmiņu pumpuriem. Slimie krūmi būtu jāiznīcina pilnībā.
          Izvēloties stādāmo materiālu jāpievērš uzmanība tā izcelsmei, ja dārzā ir invadēti krūmi, tad iegūt veselu stādu ir neiespējami. Dažādu šķirņu izturība pret pumpuru ērci un slimību, kuru ērce pārnēsā – virālo pilnziedainību, ir atšķirīga.
          Upeņu virālā pilnziedainība ir tā, kurai izplatoties ogu raža samazinās. Vasarā pirmā pazīme, ka krūms inficējies ar augam kaitīgo vīrusu ir izmaiņas lapu formā – tās ir sīkākas, šaurākas ar nesimetrisku dzīslojumu, uz tām var būt dzelteni mozaīkveidīgi plankumi. Pirmā gadā var būt slimi daži zari, bet pēc 2-3 gadiem visam krūmam ziedi veidojas pildīti, violetas nokrāsas, ogas neattīstās.
          Ērces, kuras dzīvo resnajos pumpuros un pārnes infekciju, pārvietojas ar vēju pat kilometra attālumā, cilvēks tās var atnest pielipušas pie apģērba, darba rīkiem, tās pārnes citi lidojoši kukaiņi. Tas nozīmē, ka nav vērts stādīt veselus stādus nekoptu, inficētu upeņu krūmu tuvumā.
          Ķīmiskie augu aizsardzības līdzekļi ir mazefektīgi ērču slēptā dzīvesveida dēļ. Atliek stādīt jaunas, neieņēmīgas šķirnes un dārzā darbus veikt savlaicīgi.
Māra Bērziņa, agronome
Ražīgā un izturīgā ‘Kārsavas’ plūme .../Foto/...
          Augļu koku stādu tirdzniecībā ir plašs plūmju šķirņu klāsts, tikai pircējam jāņem vērā, cik tās ir izturīgas, salcietīgas. Jo īpaši tas attiecas uz Austrumlatvijas zonu.
          Lai gan pēdējās ziemas bija samērā siltas, tomēr ir bijis tā, ka Austrumlatvijā plūmēm izsalst ziedpumpuri, tāpēc togad raža ir zaudēta – pumpuri pavasarī neplaukst. Tāpēc jau izsenis Vidzemes, Austrumlatvijas augstienē un zemienē pērkot plūmju stādus, jāizvērtē šķirnes ziemcietība un jāpērk piemērotākās, lai samazinātu izsalšanas risku.
          * Šķirnes ar labu ziemcietību: ‘Kijevas vēlā’, ‘Perdrigon’, ‘Mara’, ‘Kārsavas’ , ‘Krasnoslobodskaja’, ‘Alvis’, ‘Latvijas dzeltenā olplūme’, ‘Minjona’ u.c.
          Ne visi var atļauties mazdārziņā iestādīt daudz kociņu. Parasti ir 5–10, tāpēc nākamais faktors, kas būtu jāņem vērā, – vai šķirne ir pašapputes (‘Kārsavas’, ‘Perdrigon’, ‘Viktorija’,’Zaļā renklode’,’Stanley’ u.c.) vai svešapputes. Jāzina, ka diploīdās plūmes (‘Alvis’, ‘Komēta’ ,’Skoroplodnaja’, ‘Mara’ u.c.) neapputeksnējas ar mājas plūmēm (‘Kārsavas’, ‘Viktorija’,’Lielhercogs’, ‘Minjona’ u.c.).
          Ņemot vērā šos kritērijus un izvērtējot, ka ‘Kārsavas’ plūme ir izcili ražīga, ar labu koka un ziedpumpuru ziemcietību, pašapputes, to var pavairot ar sakņu atvasēm tanī gadījumā , ja stāds ir ņemts no sakņu atvasēm., to var stādīt jebkurā Latvijas vietā.
          ‘Kārsavas’ plūmei ir skrajš vainags, liels augums. Tas nav piramidāls kā olplūmei, bet sānzari atzarojas ar lielu leņķi, tomēr ražas mēdz būt tik lielas, ka, zariem laicīgi nesaliekot balstus vai nenormējot ražu, tie bieži nolūst.
          Šī šķirne ir pieticīga, aug praktiski jebkurā augsnē. Sakņu sistēma veidojas nevienmērīgi augsnes virskārtā, tāpēc tai vienmēr jābūt pietiekami mitrai, īpaši – kauliņu veidošanās laikā.
          Augļi ir tumši sarkani ar apsarmi – ienākas 10.–20. septembrī. Tie ir vidēji lieli (25–30 g), ar vidēju rieviņu. To lielums atkarīgs no koka vecuma, mēslošanas, augļu normēšanas, vainaga veidošanas, mitruma nodrošinājuma augsnē, meteoroloģiskajiem apstākļiem. Augļi neplaisā, samērā ilgi turas kokā, saldskābi, garšas īpašības saistītas ar iepriekšminētajiem faktoriem. Izcila kompotu plūme. Ražas lielums atkarīgs no vairākiem faktoriem – iepriekšējā gada : ražas lieluma , tās normēšanas, laika apstākļiem , mēslošanas sistēmas , ziemas stabilitātes /bez straujām temperatūras svārstībām , atkušņiem ar sekojošu zemu temperatūru, pavasara salnām , masveida ziedēšanas laikā 1-2 stundas optimālu laika apstākļu ziedu apputeksnēšanai. Ražas caurmērā katru gadu bagātīgas , jau trešā gada kociņiem daži kilogrami, lieliem kokiem 20-35 kg un vairāk. Ražas lielums atkarīgs no augļzariņiem, kuru mūžs ir īss, tāpēc vainags regulāri jāatjaunina, lai koks veidotu augļzariņus.
          ‘Kārsavas’ plūmes augļaizmetņus bojā gaišās zāģlapsenes kāpuri, jaunos dzinumus, lapas, augļaizmetņu kātiņus (lielā invāzijas pakāpē) bojā plūmju–niedru laputis, plūmju–apiņu laputis, augļus plūmju tinēja kāpuri. Mitrās vasarās lapas, augļus reizēm arī jaunos dzinumus inficē kauleņkoku sausplankumainība.
         Kaitēkļu un slimību izplatību un to dažādību veicina apkārtējā vide, ierobežojošo pasākumu trūkums, pārējie augļu koki – to veselības stāvoklis. Par spīti slimību un kaitēkļu uzbrukumiem, ‘Kārsavas’ plūme saimniekus iepriecina rudenī ar garšīgajiem, skaistajiem augļiem.
         Par cik „Kārsavas”plūme ir izveidota no „Vengerka Moskovskaja” Latvijā izveidota klona , to mēdz tautā saukt arī šādā vārdā.
Agr. Imants Kārkliņš
Zirgkastaņu mīnējošā kode
          Latvijā, arvien vairāk, kastaņiem tiek konstatēta, līdz šim pie mums maz pazīstams kaitēklis - zirgkastaņu mīnējošā kode /Cameraria ohridella/.
          Zirgkastaņu mīnējošā kode ir ļoti iecienījusi parastās zirgkastaņas /Aesculus hippocastanum/ lapas, uz kurām tā dēj olas un attīstās kāpuri. Kaitēkļa kāpuru bojājumu rezultātā, kastaņu lapas brūnē, sačokurojas, sakalst un priekšlaicīgi nobirst. Atkarībā no klimatiskajiem laika apstākļiem, īpaši karstā un mitrā laikā, kāds ir šovasar, var attīstīties līdz 5 paaudzēm gadā. Pieaugušās kodes parādās aprīlī no kūniņām, kas ir pārziemojušas, turpat zem kokiem nobirušajās lapās. Kūniņas ir sala izturīgas, tās var izdzīvot pat pie temperatūras -23°C. Zirgkastaņu mīnējošās kodes kūniņa attīstās zīdainā kokonā uz lapas 2 nedēļu laikā. Šajā stadijā tā var palikt pat 6-7 mēnešus un tā var arī pārziemot. Veģetācijas periodā šo kaitēkli ir iespējams ieraudzīt visās tā attīstības stadijās.
          Neskatoties uz zirgkastaņu mīnējošās kodes nodarītajiem kaitējumiem, tiek uzskatīts, ka kaitējumi nav būtiski koku veselībai, tie neveicina koku nokalšanu. Koki parasti tiek bojāti veģetācijas perioda vidū, kad vēl nav uzkrājuši pietiekami daudz barības vielu un, ja tā tas turpinās vairākus gadus pēc kārtas, tad koki tiek novājināti un var iet bojā. Zirgkastaņas parasti izdzīvo pat pēc atkārtotas kaitēkļu invāzijas un nākamā gadā salapo atkal.
          Tā kā zirgkastaņu mīnējošās kodes kūniņas pārziemo kritušajās lapās, tad lai ierobežotu pieaugušo īpatņu izlidošanu nākamajā pavasarī, lapas rudenī jāsavāc un jāsadedzina.
          Zirgkastaņu mīnējošai kodei ir dabiskie ienaidnieki - plēsējērces un nematodes, taču masveida savairošanās gadījumos to nozīme ir niecīga.
Zane Liepiņa / agranoms
Burkānu muša
          Burkānu muša /Psila rosae/ ir līdz 5 mm gara, spoži melna ar zilganzaļu spīdumu. Olas baltas, ovālas, 0,6 mm garas. Kāpuri līdz 7 mm gari, gaiši dzelteni, cilindriski, ar smailu priekšgalu. Pupārijs 4,5-5 mm garš, rūsgandzeltens, ziemo augsnē. Burkānu mušai gadā attīstās divas paaudzes. No pirmās paaudzes iespējams izvairīties burkānus sējot vēlu (jūnijā), bet otrā paaudze parasti nodara lielu postu.
          Burkānu saknēm kaitē mušas kāpuri, kuri izalo saknes audus, alojumu vietas strauji tumšojas, saknes kļūst koksnainas, kroplas zaudē garšu, dažreiz augi pilnīgi iznīkst. Bojātās saknes pārtikā praktiski nelietojamas. Kāpuri saknēs turpina baroties arī ziemā sakņu glabātavās, bojājumu vietās iekļūst puves un rezultātā burkāni sapūst. Veģetācijas periodā bojāto augu laksti kļūst violeti, sarkanīgi un dzeltē.
Ierobežošana:          - Ieteicams bojātos- invadētos augus izvākt, nepieļaut to iekļūšanu ziemas glabātavās,
         - Vēlams burkānus sēt iespējami tālāk no iepriekšējā gada lauka, jo muša ir gausa lidotāja, tā tālu nelidos,
         - Burkānus vēlams sēt ļoti agri vai vēlu(jūnijā), tie mazāk cietis no kaitēkļa bojājumiem,
         - Burkānus jāaudzē atklātā laukā, kur tie labi vējotu,
         - Mušas vairāk bojā augus, kuri aug ēnainās, aizvēja vietās un smilšainās augsnes,
         - Burkānu sējumi laicīgi jāretina, jāuztur tīri no nezālēm,
         - Regulāri jārušina rindstarpas- tā daļēji aizies bojā oliņas un mušai nepatīk, ka to traucē,
         - Var apkaisīt ar pelniem vai dobes noklāt ar agrotīklu
         - Burkānu mušu kontrolei un daļējai izķeršanai var lietot dzeltenos līmpapīrus, vairogus vai plāksnītes, kuras noklātas ar kukaiņu līmi,
         - Burkānu laistīšana sausā laikā var veicināt oliņu ieskalošanos augsnē un kāpuru savairošanos,
         - Ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus lieto, ja invadēti 10-25% augu, un pie invadēta auga ir 3-4 olas vai pēc VAAD prognožu speciālistu brīdinājuma jāveic smidzinājumu ar kādu no Latvijā reģistrētajiem insekticīdiem.
Anita Trūpa, tālr.: 29421515
AVEŅU PANGODIŅŠ
          Aveņu pangodiņš /Lasloptera rubi Heed./ ir 1,5-2 mm garš, melni brūns, tas izlido aveņu ziedēšanas laikā- maijā, mātītes dēj olas uz jaunajiem dzinumiem. Attīstoties kāpuri iekļūst dzinumu audos, kur barojas ar auga sulīgajām daļām. Kāpurs oranždzeltens, 3-4 mm garš. Kairinājuma- bojājumu rezultātā aveņu dzinums veido pangu, tās var būt 1-3 cm lielas, uz viena dzinuma var atrasties vairākas pangas un vienā pangā var atrast divus, piecus kāpurus, bet dažviet pat divpadsmit. Pangas ļoti labi redzamas aveņu bezlapu stadijā- agri pavasarī, rudenī un ziemā. Kāpuri ziemo pangās uz stublāja un iekūņojas tikai pavasarī, tāpēc ļoti būtiski ir jau tagad ( ja tas netika izdarīts rudens sākumā) izgriezt dzinumus ar pangām un sadedzināt kopā ar tur esošajiem kāpuriem.
Ierobežošana:
         - Ierīkojot jaunus stādījumus- jāstāda tikai veselīgu stādāmo materiālu,
         - Jāizvēlas stādīšanas vieta iespējami tālāk no mežā augošajām avenēm, jo pangodiņi bojā arī meža avenes,
         - Aveņu stādījumos augsnes mulčēšana – nosegšana ar 10-15 cm biezu kūdras, zāģu skaidu kārtu (attīstījušies pangodiņi nevar izkļūt ārā),
         - Augsnes irdināšana, tā tiks traucēta kaitēkļu attīstība,
         - Līmes vairogu vai dzelteno ķeramtrauku ( ar ūdeni) izlikšana,
         - Regulāri jāuzrauga stādījumi- parādoties pangām uz stublāja tie jāizgriež un jāsadedzina,
Aveņu stādījumos pangodiņa ierobežošanai Latvijā nav reģistrēti augu aizsardzības līdzekļi, tāpēc savlaicīgi jāveic visi agrotehniskie pasākumi.
Anita Trūpa, tālr.: 29421515
Ķiršu muša
          Ķiršu mušai /Rhagoletis cerasi/ gadā attīstās viena paaudze. Ķiršu muša ir apmēram 6 mm gara, melna, ar raibiem spārniem un dzeltenu punktu uz muguras starp spārniem. Ķiršu muša izlido, kad vidējā diennakts temperatūra augsnes virskārtā (5 cm dziļumā) sasilusi virs +10 grādiem pēc celsija skalas. Ķiršu muša ir ļoti aktīva, kad gaisa temperatūra ir virs +18 grādiem pēc celsija skalas, parasti tas ir divas nedēļas pēc ķiršu noziedēšanas. Ja jūnijs ir lietains un vēss tad mušas praktiski nelido un tās var daļēji aiziet bojā pirms olu dēšanas.
         Ķiršu muša olas dēj zem sārtot sākušo ogu miziņas tuvāk augļa pamatnītei pie kātiņa. No olām izšķiļas 5-7 dienu laikā kāpuri, kāpuri ir balti, bez kājām, aptuveni 6 milimetri gari. Kāpura attīstība ilgst 10-21 dienu, kāpuri bojā ogu mīkstumu ap kauliņu. Parasti vienā ogā attīstās viens kāpurs. Kāpurs attīstības perioda beigās izveido ogā caurumu un izlien no augļa vai kopā ar ogu nokrīt uz zemes un ielien augsnē, kur iekūņojas.
         Kūniņa ziemo augsnē 4-5 cm dziļumā, tā ir 4 mm gara, zeltaini brūna līdz tumši brūna (līdzīga kviešu graudam). Uz ogām ir redzami iegrimuši plankumiņi, ogas pūst un priekšlaicīgi nobirst, invadētās ogas ar kāpuriem pārtikā nav izmantojamas, jo kāpuru ekskrementi padara tās neēdamas.
Ierobežošana:
         - Ražas laikā regulāri jāsavāc un jāiznīcina bojātie augļi, jo augļos var būt ķiršu mušas kāpuri.
         - Veģetācijas periodā regulāri jāirdina augsne apdobēs, rudenī apdobes jāuzrok- tā traucējot augsnē esošo kāpuru un kūniņu attīstību.
         - Labus rezultātus dod dzelteno līmes vairogu jeb dzelteno slazdu izlikšana ķiršu vainagā, jo ķiršu muša lido uz dzelteno krāsu. Slazdus jāuzliek ne vēlāk kā jūnijā, īsi pirms ķiršu ogu sārtošanās. Tā var daļēji izķert mušas un pārliecināties par augu aizsardzības līdzekļu lietošanas nepieciešamību. Kaitīguma slieksnis ir, ja septiņu dienu laikā uztvertas trīs mušas, bet ja uztvertas 5-6 mušas nopietni jāsatraucas un jādomā par tās ierobežošanu.
         - Pavasarī un vasaras sākumā zem ķiršiem var izlikt traukus ar rūgstošu šķidrumu (ievārījumu, sulu vai ar ūdenī iejuktus kūtsmēslus), tas pievilina mušas – tās noslīks.
         - Ķiršu stādījumu tuvumā nevēlama ievu, savvaļas ķiršu, parasto un Talārijas sausseržu atrašanās, jo šo augu augļus labprāt ēd ķiršu mušas kāpuri.
         - Dārza sānu malas var apjozt ar agrotīklu vai citu tīklu, kuram ir ļoti mazas acis, lai muša caur tām neiekļūtu dārzā.
         - Ķiršu mušas ierobežošanai praktiski nav iespējams izmantot ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus, jo insekticīda nogaidīšanas laiks aptuveni 14-30 dienas, bet ogu nogatavošanās laiks no krāsošanās līdz gatavībai ir nedaudz īsāks.
Anita Trūpa, tālr.: 29421515
      


      Pēdējās aktualitātes
    
      2014. gada valdes darbības plāns
    
      Valdes sēdes
    
      Informatīvie Biļeteni
    
      Ziņas no nodaļām
    
      Tas var Jūs interesēt
    
      Jautājiet profesionāļiem
    




    www.zm.gov.lv
    Noderīga informācija par aktuālāko
    
    www.vidm.gov.lv
    Viss par vides un dabas aizsardību
    


     © 2014 Latvijas agronomu biedrība | Lapas karte | Bieži uzdotie jautājumi | WEBmail |